Finanšu instrumentu novērtēšana patiesajā vērtībā
Justīne Jaunzeme. Finanšu instrumentu novērtēšana patiesajā vērtībā 161 jēdziens nekā tirgus vērtība. Saskaņā ar Starptautisko vērtēšanas standartu komitejas viedokli parasti tieši tirgus vērtība ir tā, kas vislabāk raksturo patieso vērtību. Tomēr, ja tirgū nav iespējams iegūt pierādījumus, kas pamato vērtējamā īpašuma patieso vērtību, tad patiesās vērtības noteikšanai jāpiemēro ienākumu modeli vai amortizēto aizvietoša-nas izmaksu modeli (9).
ASV Finanšu grāmatvedības standartā Nr. 157 „Novērtēšana patiesajā vērtībā” ir dota atšķirīga patiesās vērtības defi nīcija. Šajā standartā patiesā vērtība ir defi nēta kā cena, kādu pārdevējs saņemtu, pārdodot aktīvu, vai kas būtu jāmaksā, lai atdotu sais-tības, parastā (angļu valodā – orderly) darījumā starp tirgus dalībniekiem novērtēšanas datumā. Ar parastu darījumu saprot darījumu, pirms kura veikšanas
pārdevējs nodarbojās ar pārdodamā aktīva vai pārdodamo saistību mārketingu
•
tādā apmērā, kā tas ir pieņemts, pārdodot analogus aktīvus vai saistības;
pircējs iepazinās ar pērkamā aktīva vai pērkamo saistību piedāvājumu tirgū tā,
•
kā tas ir pieņemts, pērkot analogus aktīvus vai saistības (5).
Tātad, ar parastu (orderly) darījumu saprot darījumu, kas netiek veikts piespiedu kārtā. Aktīva pirkšanas vai saistību atdošanas darījums pēc būtības ir hipotētisks darī-jums novērtēšanas datumā. Lai noteiktu aktīva patieso vērtību, šis darīdarī-jums jāuzlūko no tās personas viedokļa, kas kontrolē aktīvu. Savukārt, lai novērtētu saistības to patiesajā vērtībā, saistību nodošanas darījums jāuzlūko no tās personas, kas nodod saistības, ska-tupunkta.
ASV autori K. Ramešs un Čerila de Mesa Graciāno savā 2004. gada rakstā „Patiesās vērtības grāmatvedība: situācijas pārskats” uzsver, ka patiesā vērtība ir tirgu raksturojošs rādītājs, ko neietekmē atsevišķu uzņēmumu darbības specifi ka. Tādējādi patiesā vērtība ir objektīvs rādītājs, kas nodrošina fi nanšu informācijas salīdzināmību uzņēmumu starpā, kā arī fi nanšu pārskatu rādītāju konsekventu vērtējumu no perioda uz periodu (12).
2. Latvijas likumdošanas prasības fi nanšu instrumentu novērtēšanai patiesajā vērtībā
Atbilstīgi LR Gada pārskatu likumam fi nanšu instrumentus (arī atvasinātus fi nanšu instrumentus) ar atsevišķiem izņēmumiem drīkst novērtēt patiesajā vērtībā. Novērtēšanu patiesajā vērtībā piemēro tikai tām fi nanšu saistībām, kuras ir tirdzniecības portfeļa sa-stāvdaļa vai kuras ir radušās no atvasinātiem fi nanšu instrumentiem (2).
Novērtēšanai patiesajā vērtībā nepakļauj šādus fi nanšu aktīvus:
līdz termiņa beigām turētus ieguldījumus, kas nav atvasināti fi nanšu
instru-•
menti;
aizdevumus un debitoru parādus, kas netiek turēti tirdzniecībai;
•
līdzdalību koncerna meitas sabiedrību, asociēto sabiedrību un kopīgi pārvaldītu
•
sabiedrību kapitālā, uzņēmuma emitētos kapitāla vērtspapīrus, kā arī citus fi nanšu instrumentus, kurus, ievērojot starptautiskos grāmatvedības standar-tus, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 19. jūlija regulu (EK) Nr.1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu, nepakļauj novērtēšanai patiesajā vērtībā (2).
Patiesajā vērtībā drīkst novērtēt ikvienu fi nanšu aktīvu vai fi nanšu saistību posteni, kas kvalifi cēts kā pret risku nodrošināts postenis, vai arī noteiktu šāda posteņa daļu, ja tas nepieciešams saskaņā ar sabiedrībā pieņemto riska ierobežošanas uzskaites sistēmu (2).
Finanšu instrumentus drīkst novērtēt arī saskaņā ar Starptautiskajiem grāmatvedības standartiem (2).
Saskaņā LR Gada pārskatu likumu fi nanšu instrumentu novērtējumam patiesajā vēr-tībā jābūt ticamam. Novērtējums ir ticams, ja fi nanšu instrumenta patiesā vērtība noteik-ta, izmantojot vienu no šādām metodēm:
fi nanšu instrumentiem, kuriem ir publicēti cenas kotējumi aktīvā publiskā
•
vērtspapīru tirgū, – pamatojoties uz tirgus cenu. Ja fi nanšu instrumentam nav minētās tirgus cenas, bet šāda cena ir atsevišķām tā komponentēm vai līdzīgiem fi nanšu instrumentiem, šā instrumenta tirgus cenu var veidot, ņemot vērā tā komponenšu vai līdzīgo fi nanšu instrumentu tirgus cenu;
fi nanšu instrumentiem, kuriem nav iespējams noteikt tirgus cenu, –
pama-•
tojoties uz vērtību, kas aprēķināta, izmantojot vispāratzītus un piemērotus novērtēšanas modeļus un metodes, ja aprēķinātā vērtība pieņemami atspoguļo šo instrumentu iespējamo tirgus cenu (2).
Ja fi nanšu instrumentu patieso vērtību nav iespējams ticami noteikt, tad fi nanšu ins-trumentus nedrīkst novērtēt patiesajā vērtībā (2).
3. Argumenti par un pret fi nanšu pārskatu rādītāju novērtēšanu patiesajā vērtībā
Līdzsvars starp fi nanšu informācijas ticamību un atbilstību
Saskaņā ar Latvijas grāmatvedības standartu Nr.1 “Finanšu pārskata sagatavošanas pamatnostādnes” fi nanšu pārskata sagatavotāji atrod optimālāko samēru starp priekš-rocībām, ko dod ticama informācija, un priekšpriekš-rocībām, ko nodrošina savlaicīga infor-mācija. Dažkārt fi nanšu informāciju ar augstu precizitātes līmeni iespējams iegūt tik ilgu laiku pēc pārskata perioda beigām, ka attiecīgā informācija zaudē aktualitāti un lietotājiem vairs nav derīga. Piemēram, pilnīgi precīzu informāciju par šaubīgu debitoru parādu atgūstamību bieži var iegūt tikai pēc ilgāka laika posma, tāpēc debitoru parādu bilances vērtību nosaka, izmantojot pārskata sagatavošanas brīdī pieejamo informāciju un veicot aplēses. Finanšu pārskatu mērķa sasniegšanai ir nepieciešams līdzsvars starp informācijas kvalitatīvajām īpašībām. Īpašību salīdzinošo nozīmi katrā konkrētā gadīju-mā nosaka profesionāla vērtējuma ceļā (3).
ASV autori K. Ramešs un Čerila de Mesa Graciāno savā 2004. gada darbā „Patiesās vērtības grāmatvedība: situācijas pārskats” raksta: „Finanšu informācijas kvalitāte lielā mērā ir atkarīga tieši no šīs fi nanšu informācijas atbilstības un ticamības. Uzņēmuma grāmatvedības politikai ir jābūt tādai, lai nodrošinātu fi nanšu informāciju, kas konkrē-tajos apstākļos ir atbilstīga, kā arī ir ticama. Lai informācija būtu atbilstīga, tai jābūt savlaicīgai, ar prognozējošu un apstiprinošu nozīmi. Lai informācija būtu ticama, tai jāuzrāda darījumus un citus notikumus, kurus tai vajadzētu uzrādīt, kā arī jābūt pārbau-dāmai un neitrālai. Auditori un grāmatveži, kas sagatavo fi nanšu pārskatus, visticamāk lielāku nozīmi piešķirs fi nanšu informācijas ticamībai, bet fi nanšu pārskatu lietotāji – fi -nanšu informācijas atbilstībai. Saskaņā ar ASV fi -nanšu grāmatvedības pamatnostādnēm, sastādot fi nanšu pārskatu, nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp ticamību un atbilstī-bu. Ticamības un atbilstības relatīvo nozīmi kvalitatīvas fi nanšu informācijas sagatavo-šanā nevar neapšaubāmi noteikt. Šo kvalitātes pazīmju relatīvā nozīme katrā konkrētā
Justīne Jaunzeme. Finanšu instrumentu novērtēšana patiesajā vērtībā 163 situācijā var būt atšķirīga, jo dažādu fi nanšu pārskatu vajadzības pēc informācijas var būt atšķirīgas (12)”.
ASV autores Rebeka Tope Šortridže, Amanda Šrēdere un Erina Vagonere pamato fi nanšu pārskatu rādītāju novērtēšanu ar nepieciešamību nodrošināt fi nanšu pārskatu lie-totājus ar atbilstīgāku informāciju. Šīs autores rod arī argumentus pret patiesās vērtības izmantošanu fi nanšu pārskatu rādītāju novērtēšanā, pamatojoties uz to, ka fi nanšu pār-skatu rādītāju novērtējums patiesā vērtībā parasti nav pietiekami ticams (13).
Pēc Rebekas Topes Šortridžes, Amandas Šrēderes un Erinas Vagoneres domām in-formācija par aktīvu sākotnējo jeb vēsturisko vērtību nav atbilstīga, jo aktīvu sākotnējā vērtība neraksturo attiecīgo aktīvu kārtējo vērtību (13). Patiesā vērtība savukārt ir atbil-stīgāka nekā sākotnējā vērtība.
“Atbilstīga informācija, kas nav ticama, investoriem nav noderīga,” savā darbā “Pa-tiesās vērtības grāmatvedība: patiesa priekš kā?” raksta ASV autore Kolīna Konigema (72). Aktīvu sākotnējās vērtības ir ticamākas nekā šo aktīvu patiesās vērtības, jo aktī-vu sākotnējās vērtības mazākā mērā balstās uz aplēsēm nekā aktīaktī-vu patiesās vērtības.
Bez tam ticamas aktīvu patiesās vērtības praksē netiek noteiktas tādēļ, ka tās nav reāli novērotas darījumos starp labi informētām, ieinteresētām un fi nansiāli neatkarīgām per-sonām. Aktīvu sākotnējās vērtības turpretī ir reāli notikušu darījumu vērtības. Ja aktīvu patiesās vērtības nav ticamas, tās nevajadzētu izmantot saimnieciska rakstura lēmumu pieņemšanā (8).
Kaut arī patiesās vērtības nav ticamas, tās var izrādīties atbilstīgākas nekā sākotnē-jās vērtības to fi nanšu pārskatu lietotāju, kas, pamatojoties uz fi nanšu pārskatiem, pie-ņem saimnieciska rakstura lēmumus, skatījumā. Aktīvu sākotnējās vērtības ir atbilstīgas tikai šo aktīvu iegādes brīdī, izņemot gadījumus, kad iegādāto aktīvu patiesās vērtības laika gaitā vispār nemainās. Tomēr ja fi nanšu pārskata rādītāji tiek novērtēti patiesajā vērtībā, tad fi nanšu pārskats sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai noteiktu uzņēmu-ma vērtību (8).
ASV autore Sūzana Bisa tomēr pieļauj, ka arī aktīvu patiesās vērtības var būt ti-camas. „Ja tirgi būtu likvīdi un visiem tirgu dalībniekiem būtu pieejama pilnīga infor-mācija, šajos tirgos tirgotu aktīvu un saistību patiesā vērtība būtu ticami nosakāma un noderīga fi nanšu pārskatu lietotājiem saimnieciska rakstura lēmumu pieņemšanā. Tomēr tā kā daudziem aktīviem un saistībām nav aktīva tirgus, rādītāji, modeļi un metodes, ko izmanto patiesās vērtības noteikšanā, ir subjektīvi un tādēļ nevar nodrošināt ticamas patiesās vērtības noteikšanu”, uzskata Sūzana Bisa (7).
Saskaņā ar ASV Finanšu grāmatvedības standartu Nr. 157 „Novērtēšana patiesajā vērtībā” patiesās vērtības ticamības līmenis var tikt paaugstināts, ja tās noteikšanā iz-manto rādītājus, kas liecina par darījumiem tirgū. Sūzanas Bisas attieksme pret aktīva vai saistību patiesās vērtības noteikšanu gadījumos, kad šī aktīva vai saistības tirgus cena nav pieejama, tomēr ir skeptiska, kaut arī šī aktīva vai saistības patiesās vērtības izmantošanā tiek izmantoti rādītāji, kas liecina par darījumiem tirgū. „Ja aktīva vai saistības tirgus cena nav pieejama, tad aktīva vai saistību patieso vērtību nav iespējams ticami noteikt, izmantojot rādītājus, kas raksturo darījumus tirgū,” uzskata Sūzana Bisa (7).