Samērā lielu tautasdziesmu leksikas slāni veido svētku objektu nosaukumi. Tos nosacīti var dalīt 2 grupās – tādi, kur nosaukšanai izmantots tikai nomenklatūras vārds, un analītiskas leksēmas, kur līdz ar nomenklatūras vārdu funkcionē arī personas vārds. Tulkojot pirmās grupas vārdus, piem., vainags (vainikas), paparde (papartis) u. tml., nerodas nekādas grūtības. Tātad nav pamata runāt par šīs leksikas bezekvivalentiskumu, jo tās nav specifiskas, vien latviešu tautasdziesmām raksturīgas reālijas. Piemēram, viens no objektiem, ko visbiežāk tautasdziesmās, tāpat kā citos tekstos, nosauc ar nomenklatūras vārdu, ir ozols (ąžuolas). Kā konstatē Velta Rūķe-Draviņa, gan epitetos, gan koku simbolikā lietuviešu un latviešu folklorā var saskatīt daudzus kopīgus elementus, kaut ir arī atšķirības (Rūķe-Draviņa 1986, 32); pašus nosaukumus nav grūti atveidot otrā baltu valodā. Taču tautasdziesmās sastopams daudz viena un tā paša vārda variantu, bieži vien to nosaka tautasdziesmas pieraksta vai izplatības vieta: tradicionālais saulgriežu svētku koks ozols (tā nosaukuma varianti latviešu valodā – deminutīvi ozoliņš, ozuliņš); vainags (varianti – deminutīvi vainadziņš, vainaciņš, vaiņaciņš; barbarisms kronis); uguns (varianti – deminutīvs uguntiņa). Samērā daudz tautasdziesmās ir izlokšņu formu, tāpat kā, starp citu, arī daiļliteratūrā, kur ar Jāņu rituāliem saistītām personām, priekšmetiem vai darbībām piemīt zināma reģionāla specifika: pīt vainagu; vīt vainagu; vainagi un vaiņagi, vainaki un vaiņaki u. tml. (Rūķe-Draviņa 1991, 8). Tulkojumos visbiežāk priekšroka tiek dota vārdam, kurš der pēc formāliem kritērijiem – ja tas ir literārās valodas vārds, netiek meklēts ekvivalents izloksnēs. Turklāt netiek ņemtas vērā arī šo vārdu formu atbilsmes latviešu un lietuviešu tekstos:
Ai, Jānīša vakariņš, Ai Janyčio vakarėlis,
Ozuliņa tērētājs Ąžuolėlio pustytojas
Grib dārziņi, tīrumiņi, Nori sodai, nori dirvos,
Grib meitiņas vainaciņu. (LD 32320) Nori mergos vainikėlio. (SG 107) Jāņu nakti nepazinu, Janio naktį neatskyriau,
Kura sieva, kura meita: Kur žmona, kur mergužėlė:
I sievām(i), i meitām(i) Kas mergelė, kas martelė, Zaļš ozola vainadziņš. (LD 33148) Žalias ąžuolo vainikas. (SG 112) Jāņu mielasts nav iedomājams bez diviem galvenajiem objektiem – alus un siera, kuri “veido obligāto svētku dzēriena un ēdiena pāri” (Rūķe-Draviņa 1991, 26). Dziesmās skaidri atspoguļots darbu sadalījums: saimniece resp. Jāņa māte gādā par sieru, bet saimnieks resp. Jāņa tēvs par alu (Rūķe-Draviņa 1991, 15). Leksiskā vienība, kas nosauc vienu no tiem – Jāņa siers – pieskaitāma bezekvivalenta leksikai (Kvašytė 2003a, 18). Bet alum, kas tiek brūvēts par godu šiem svētkiem, nav stabila savienojuma, jo tā nav speciāla, tikai šiem svētkiem paredzēta alus šķirne.
Nav šaubu, ka varētu tikt lietota arī vārdkopa Jāņu alus, taču tautasdziesmās tāda lietojuma piemēru nav konstatēts.
Sieru, sieru, Jāņa māte, Sūrio, sūrio, Janio mote, Tev bij govis laidarā; Tavo karvės laidare;
Alu, alu Jāņa tēv(i)s, Alaus, alaus, Janio tėve, Tev bij mieži tīrumā. (LD 32804) Tavo miežiai lauke. (SG 110) Jāņa māte sieru sēja Janio motė sūrį spaudė Deviņiem(i) stūrīšiem; Devyniais kampeliais;
Šim stūrītis, tam stūrītis, Tam kampelis, tam kampelis, Man pašam viducītis. (LD 32304) O man patsai vidurėlis. (SG 107) Citētajā piemērā un tā tulkojumā ir minēts siers, nevis Jāņu siers, kas līdz ar to vārda līmenī ir ekvivalents. Atšķiras kulturoloģiskā konotācija. Latviešu valodā Jāņu siers un tā īsais variants siers ir lingvokulturēma, savukārt lietuviešu valodā nav.
Tātad lietuvieši to uztvers vienkārši kā pārtikas produktu – sieru.
Obligāts svētku atribūts – Jāņu priekšvakarā plūcamas Jāņu zāles. Tulkojošajā vārdnīcā šī leksēma dota ar aprakstošām atbilsmēm vai komentāriem un norādēm:
jāņ[u]zāles ‘bot. 1. etnogr. žolynai, gėlės, skinamos Joninių vainikams pinti, kūpoliai, kupolės dial. [zāles, puķes, ko plūc Jāņu vainagiem pīt]; 2. žolynai, Latvijoje žydintys per Jonines (pvz., kūpolis, lipikas)’ [zāles, kas Latvijā zied Jāņos (piem., nārbulis, madara)] (LLKŽ 2003, 306). Patiesībā “stipri svārstīgi ir latviešu tautas uzskati par to, kuras puķes ir īstās jāņu zāles. (Vienveidības trūkst jau pašā
„jāņuzāļu“ rakstībā, rakstot gan ar mazo, gan ar lielo burtu, rakstot divos vārdos vai vienā.) Visbiežāk par jāņuzālēm – vārda plašākajā nozīmē – dēvē visus augus, ko līgotāji plūc Jāņu vakarā, taču sevišķi iecienītas ir papardes, vībotnes, baltais ceļmalas āboliņš, sarkanais āboliņš, pīpenes, madaras, zilgalvītes. <...> Turpretim vārda šaurākā nozīmē īstās jāņuzāles nav viena un tā pati puķe visos Latvijas apgabalos” (Rūķe-Draviņa 1991, 19). Arī valodniece Inese Ēdelmane apgalvo, ka vairākos Latvijas novados par īstajām jāņuzālēm uzskata kādu vienu konkrētu augu: “Lielākajā daļā Vidzemes izlokšņu šāds augs ir madaras (Galium), dažās Latgales un Augšzemes izloksnēs divšķautņu asinszāle (Hypericum perforatum). Arī lietuviešu valodas izloksnēs un vācu valodā augu Hypericum perforatum nosaukumi saistīti ar Jāņa vārdu – jonažolė, Johanniskraut. Kurzemes izloksnēs par jāņuzālēm visbiežāk dēvē birztalu nārbuli (Melampyrum nemorosum) līdzīgi kā dažās lietuviešu izloksnēs – Jono žolės, retāk arī citas Melampyrum sugas, piemēram, Virgā un Lielgramzdā – pļavas nārbuli (Melampyrum pratenie)” (Ēdelmane 1974, 62–63).
A. Butkus, aplūkodams latviešu Jāņu tradīcijas, uzsver, ka Kurzemē un Zemgalē, kā arī vietām Vidzemē par īsto jāņuzāli uzskatīta madara (lie. lipikas)3. Vidzemē, Kurzemē un Latgalē vēl tiek vērtēts nārbulis jeb zilgalvīte (lie. kūpolis), bet Latgalē priekšroka dodama asinszālei (lie. jonažolė). Visur Latvijā par svarīgāko Jāņu zāli tika uzskatītas vībotnes (lie. kiečiai), papardes (lie. paparčiai) un sarkanais āboliņš
3 Tā kā publikācija ir lietuviešu valodā, autors min lietuviskos augu nosaukumus kā pirmos;
šajā rakstā tie saglabāti iekavās.
Regīna Kvašīte. Latviešu tautasdziesmas lietuviski: valodnieciskais aspekts 151 (lie. raudonieji dobilai) (Butkus 1995, 95). Daudzi no minētajiem objektiem atspoguļojas tautasdziesmās, tāpēc arī lietuviešu tulkojumos šis Jāņu rituāla atribūta nosaukums tiek tukots ļoti dažādi, savukārt bezekvivalenta leksikai pieder tikai vispārinošais nosaukums, jo konkrēto augu nosaukumus nav grūti pārtulkot lietuviešu valodā (te faktiski ir tas savdabīgais gadījums tulkošanā, ka lakūna nav visa leksēma). Tādējādi jāsecina, ka kulturoloģiskā konotācija ir vienai no sēmām, jo pamatsēma ir identiska. Tas savukārt var radīt pārpratumus: adresāts uztvers to nozīmi, kura zināma, bet neuztvers latviešu tautasdziesmās izmantoto kulturoloģisko sēmu. Līdz ar to tulkotājam, no vienas puses, it kā nav problēmu pārtulkot, jo vārds ir mērķvalodā, bet, no otras puses, ir vērā ņemama problēma – kā radīt to kultūrtēlu, kas ir latviešu valodā un ko ikviens latvietis uztver bez skaidrojuma. Ja skatām to etnosa pasaulainas kontekstā, tad zinātniskā, reālā pasaulaina sakrīt, atšķiras kultūras un daļēji valodas pasaulaina.
Pavaicāju Jānītim, Aš paklausiau Janyčio, Kuru zāli pirmo raut. Kurią žolę pirma skint.
– Rauj papriekšu buldurjāni, – Kalakutžolę pirmiausia, Pēc sarkanu āboliņu. (LD 32393) Tada rausvą dobilėlį. (SG 107) Visa laba Jāņa zāle, Iš visų gėlių geriausios, Ko rauj Jāņa vakarā: Skintos Janio vakare:
Vībotnīte, papardīte, Kietužėlis, papartėlis,
Sarkanajis āboliņš. (LD 32402) Raudonasis dobilėlis. (SG 108);
Līst’, lietiņ, kad līdams, Lyk, lietuti, kada lyji, Nelīst’ Jāņa vakarā, Nelyk Janio vakare, Salijīs Jāņa zāles, Sulijusios Janio žolės,
Salīs Jāņa papardītes. (LD 32388) Sulis Janio papartėlis. (SG 107) Iemetam Jāņu zāles Meskim jonžolių kuokštelį Jauna puiša gultiņā: Bernužėlio patalan:
Dievs dod tam citu gadu Duok, Dievuli, jam po metų Otru jaunu gulētāju! (LD 16077) Jauną gražią gulėjėlę! (AB 95) Labvakar, Jāņa māte, Labąvakar, Janio mote, Vai gaidīji Jāņa bērnus? Ar tu laukei Janio vaikų?
Jāņa bērni atnesuši Janio vaikai tau atnešė Trejdeviņas Jāņa zāles. (LD 32683) Trejetą devynerių. (SG 110)
Pēdējā tulkojumā minētajam jēdzienam trejdeviņas (trejos devynerios vai, kā tulkojumā, trejetą devynerių) lietuviešu valodā piemīt simboliska nozīme. Senajiem
lietuviešiem šis apzīmējums nozīmējis “ļoti daudz”, jo tolaik pieticis saskaitīt līdz deviņi, bet tālāk teikt vienkārši “daudz”. Trīsreiz deviņi ir divdesmit septiņi – mēness kalendāra mēnesis –, kas senču apdziedāts kā trīs ozoli ar deviņiem zariem.
Pamatojoties uz šo simboliku, tautasdziesmas tulkojumā izmantotais jēdziens vispirms akcentē daudzumu4
.
Aplūkotie tautasdziesmu piemēri liecina, ka dziesmās sastopami dažādi minēto reāliju nosaukumu varianti arī pašā oriģinālvalodā, piemēram, Jāņu priekšvakarā plūcamo augu nosaukuma pamatelements latviešu valodā ir vienskaitļa (zāle) vai daudzskaitļa (zāles) formas, savukārt apzīmētājs izteikts gan ar vienskaitļa, gan daudzskaitļa ģenitīvu: Jāņa / Jāņu zāle / zāles. Taču tas neatspoguļojas tulkojumos, jo ne vienmēr tiek tulkots ar attiecīgu vārdkopu.
Vēl viens objekts, bez kura nav iedomājami Jāņi – ugunskurs vai uguns –, latviešu valodā visbiežāk tiek saukts par jāņugunīm, taču ir sastopami vēl citi nosaukumi.
“Reizēm aiz dažādajiem apzīmējumiem slēpjas arī atšķirīgs uguņošanas veids, reizēm variē tikai lokālais nosaukums, lai gan runa par to pašu parādību. Ugunis vienā vai otrā veidā piederas pie Jāņu svētku izdarībām visur” (Rūķe-Draviņa 1991, 22–23).
Divvalodu tulkojošajās vārdnīcās fiksētais saliktenis jāņuguns ‘etnogr. Joninių ugnis (laužas)’ [Jāņu uguns (ugunskurs)] (LLKŽ 2003, 306) (sal. Joninių laužas – jāņuguns (LLV 1995, 204)) tekstos nav konstatēts. Jādomā, ka tas ir jaunāks leksikas slānis – normāla valodas attīstība nosaka vārdkopas saplūšanu vienā vārdā, kas ļauj samazināt valodas līdzekļu skaitu un tiekties pēc lakoniskuma (sal. arī jāņ[u]zāles).
Latviešu tautasdziesmās biežāk tiek lietota vārdkopa, nav konstatētas arī četrrindes, kurās būtu lietota vārdkopa Jāņu ugunis vai tās varianti, tulkojumi, tāpēc ilustrācijai tikai viena četrrinde un tās burtisks tulkojums lietuviešu valodā:
Īsa, īsa Jāņu nakts Trumpa, trumpa Janių naktis Par visām naksniņām: Už visas nakteles:
Te satumsa, te izausa Čia sutemo, čia išaušo Pie Jānīša uguntiņas. (LD 32891) Prie Janyčio ugnelės. (RK)